Atbildi sniedz darba tiesību speciāliste, zvērināta advokāte Ilze Jankeviča:
No juridiskā viedokļa darba devēja rīcība, pārbaudot darbinieka personiskās mantas, nepārprotami skar darbinieka privātumu. Privātuma aizsardzību garantē gan Latvijas Republikas Satversme, gan Eiropas Cilvēktiesību konvencija. Vienlaikus jānorāda, ka tiesības uz privāto dzīvi nav absolūtas un noteiktos gadījumos var tikt ierobežotas.
Tomēr, tā kā tiesības uz privātumu ir vienas no cilvēka pamattiesībām, būtiski, lai to ierobežošana būtu pamatota un samērīga. Vērtējot pamatotību, pirmkārt, jāņem vērā mērķis. Proti, darba devējam jānovērtē, kādam mērķim (kādu interešu aizsardzībai) tiek veikta darbinieku somu pārbaude. Ja ir iespējams nodefinēt šādu mērķi, tad būtu nepieciešams izvērtēt, vai somu pārbaude ir objektīvi nepieciešama mērķa sasniegšanai. Būtu jāvērtē, vai ir adekvāts darbību apjoms, biežums utml. Papildus būtu arī jāizvērtē, vai šo mērķi nav iespējams sasniegt ar darbinieka privātumu mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.
Piemēram, ja darba devējs vēlas sevi pasargāt no saražotās produkcijas zādzībām, tad tas var pirms ražotnes telpām izvietot darbinieku personisko mantu glabātuvi, nosakot, ka nav pieļaujama ne produkcijas iznešana no ražotnes, ne arī personisko mantu (somu utml.) ienešana ražotnes telpās, tādējādi novēršot zādzību iespējamību. Respektīvi, lemjot par darbinieka privātumu ierobežojošu pasākumu ieviešanu, būtu jāizvēlas risinājumi, kas nodrošina pēc iespējas mazāku iejaukšanos darbinieka privātajā dzīvē. Ja darba devējam tā noteiktā mērķa sasniegšanai ir iespējams ieviest tādus risinājumus, kas neskar darbinieka privātumu, tad noteikti būtu jāizvēlas šādi risinājumi iepretim darbinieka mantu pārbaudei.
